Vizināšanās notiek jau otro gadu Lido kalnā, šogad arī Garkalnē un Madlienā. Atliek tikai izvēlēties sev tuvāko vietu un braukt ciemos pie kamanu suņu - haskiju saimniekiem.
Šī sporta veida entuziasti piedāvā ikvienam iemēģināt braucienu ziemeļu suņu pajūgā vairāku kilometru garā distancē pa sniegotiem klajumiem, vējam un ainavām zibot gar ausīm.
Iespēja iejusties mušera ādā
Ilze Dombrovska ir viena no suņu pajūga aktīvistēm Latvijā, kas piedāvā saviem viesiem tieši braukšanu ar pajūgu, nevis vienkāršu vizināšanos. Braukšana notiek Garkalnē, iepriekš noteiktā trasē, kur viņa piedāvā šo iespēju kopā ar savu domubiedri Gundegu un arī viņas haskijiem.
Braukšana ar suņu pajūgu nozīmē, ka braucējs (kuru dēvē par mušeru) stāv uz kamanu sliecēm, un pats vada kamanas – bremzē, stūrē, “runājas” ar suņiem un atsperas, kad vajag suņiem piepalīdzēt. Vizinās tikai bērni vecumā līdz 10-11 gadiem, un tad aizmugurē stāv mamma, tētis vai suņu saimnieks. Protams, jāņem vērā, vai bērnam nav bail no ātruma, lai tas vairāk sagādā prieku, nevis pārdzīvojumus.
Brauciens, kura laikā prieks mijas ar azartu
Jautāta, kādas parasti ir pirmās sajūtas cilvēkiem, kas pirmo reizi izbrauc ar suņu pajūgu, Ilze atzīst: ”Oi, sajūtas ir dažādas! Sākot ar Forši, Stilīgi, Kolosāli, Gribu vēl, beidzot ar: Nejūtu ausis…
Bet, runājot par bailēm, viss atkarīgs no katra paša personīgās latiņas. Citam tas būs ekstrēmi, citam – vienkārši forši. Lielākais ātrums ir līdz 30 km stundā, bet tas atkarīgs arī no ceļa stāvokļa. Ja būs sasnidzis sniegs 10 cm biezumā, un ceļš nebūs tīrīts, ātrums būs mazāks. Tāpat, jo tuvāk termometra stabiņa rādījums būs 0 grādiem, jo suņi ātrāk uzkarsīs, un, regulējot ķermeņa temperatūru, samazinās skrējiena ātrumu,” stāsta Ilze.
HAIK – Uz priekšu!
Pirms braukšanas vēl jāpatur prātā, ka braukšana kamanās nebūt nav tik vienkārša kā vizināšanās! Ar suņiem ik pa laiciņam ir jāuztur kontakts, un jāseko līdzi, kā suņi strādā: jāuzmundrina, ja apgriezieni krītas (ar komandām: Haik! un Aiziet!), uzreiz jāpaslavē, ja tiek klausītas komandas vai suņi labi skrien.
Suņi gan ir labi apmācīti un radīti šim sporta veidam, tādēļ vizina cilvēkus ar prieku. Ilze stāsta, ka arī pati ir ļoti aizrāvusies ar šo sporta veidu tieši tādēļ, ka tas reizē sniedz burvīgas emocijas, zināmu devu adrenalīna un pat nedaudz pirmatnīgas sajūtas…
Lai nenosaltu līdz vīlītēm
“Pajūga saimnieks ir laimīgs, raugoties termometra stabiņā, ja temperatūra ir nokritusies zem – 10 C grādiem. Tad suņi skrien ar lielāku entuziasmu, un šī izklaide kļūst vēl baudāmāka - ar īsto ziemas “garšu”. Braucieni notiek no – 2 līdz – 25 C grādiem. Viens aplis ir apmēram 4 km garumā, kas paiet nemanāmā ātrumā. Pārsvarā, ja braucējiem kas salst, tās ir ausis, deguns, rokas un kājas, tādēļ jāģērbjas patiešām kārtīgi, lai aukstums netraucētu izbaudīt salto ziemas vēju, ainavas un ātrumu.
Vislabākais un atbilstošākais šādai izklaidei ir apģērbs, kas silda un ļauj brīvi kustēties, ieteicamas pat slēpošanas brilles. Tomēr, ja braucējs aktīvi palīdz suņiem, diezgan ātri paliks silti, un prieks uzvarēs gan pār aukstumu, gan satraukumu.
